Celiet krēslu, viešņa nāk! Drukāt

Nesēdi,  māsēna,
Caurajā krēslā!
Visi maģi zēnēni puļķēnus drāze
Dūrs tev no priekšas, no pakaļiņas.

Var jau stāstīt par caurajiem krēsliem, jo no cauruma tu esi nācis un caurumā tev būs jāielien, bet tad, rau, satiku šo brīnišķo Krēslu vectētiņu, kurš izstāstīja savu stāstu:

„Visu sava mūžu esu pavadījis Rucavā, Paurupē zvaniķa mājā. Māju vēl joprojām ari sauc - Zvanītāji.

Svētdienas rītis sabrauce pilla sēta baznīcēnu, atsāja zirgus un paši gā uz baznīcu. Ja kāds bi jo ātrāk atbraucis, va ar mājiniekiem kas pārrunājams, tas ienāce ari istubā un piemeta sava subini mana klēpī. Citam bikses smaržoja pēc medus, citam pēc siena, citam pēc āboliņa, citam pēc  - kas zina,  kas viņam tais biksēs....

Zvaniķis bi liela auguma vīrs ar sievu un trīs meitām.Visas meitas bi skolotas, mācītas rokdarbos un darbos, košas dziedātājas un vieglas dancātājas. Šoreiz tev pastāstīšu par vienu no viņām, Helēnu, vai tautā sauktu Lēnu. Par sevi pati viņa mēdza teikt: „Lēna es esu tik darba dienās, pa svētdienām un svētkiem es esu Helēna.”

Lēna bi tā, kas palika par saimnieci tēva majā un aplaimoja manu klēpi i ar sava maigo gurnu pieskārienu, i padeve sava mīļajiem, kur piesēst. Viņa gāja pa dzīvi ar atvērtu sirdi plaukstā, pilna sirsnīga siltuma un  dzirkstoša humora. Gā dziedādama un dancādama ne reizu vien līdz pat Dziesmu svētkiem!

Lēna dzīvoja lauku cilvēka ierastu dzīvi sava dzimtajās majās.

Saimniecībā bi vairāki lopiņi - runcis Zīmulis un kaķenīte Burtnīca. Zīmulis, ik pa laikam, ierakstīja kādu mīlas vēstuli Burtnīcā. Tad nu bi rankainas burtnīciņas un pūkaini zīmulīši, kurus labsirdīgā Lēnas tante iedāvāja  Paurupes bērniem, lai nes mājā, gan jau mamma priecāsies. Bet nereti gadījas, kad bers ar visu kaķinu drīz vien bi atpakaļ, uz ko Lēnas tante iepleta lielas aces: „Va ta mammītei nepatika?”

Tad nu nekas cits neatlika, kā Lēnai dibināt jūŗas skolu.

Mīļā brūnaļa Volga. Tā nu gan bi viena pacietīga gove! Viņu varēja paslaukt kad nu akurāt vaidzēja piena un Lēnai bi laika. Nabaga Volga piemauŗoja pillu Paurupi saukdama Lēnu, bet Lēnai biež bi citas lietas darāmas... Teikt, ka Lēna nemīlēja sava govi – Nē! To  nu gan es nevaru! Lai piens pupos nesaskābst, Lēna govi ieveda līdz puses dīķī, un kad pienāca laiks Volgai doties uz lopu pieņemšanas punktu, pa ceļam bi liels, resns vītols, ko Lēna apķēra un gauži raudot sūdzēja sava bēdu: „Volgas vais nav, kurš mani tagad sauks mājā?!”

Mūžīgais Lēnas pavadonis bi suns Džimis. Vēl tagad cilvēki, kas atcer Lēnu, atcer ari - kur Lēna, tur Džimis. Un kālab lai tā nebūtu, ja Lēna brokastē Džimim penkokus pacepusi?

Zvaniķa meita labi sapratās ne tik ar dzīvniekiem, ari cilvēkiem viņa mīļu prātu atvēra sirdi. Lēnas mūža mīlestība priekos un bēdās bi Mičēns un tikpat uzticama sirdsdraudzene Anna.

Mičis bi galdnieks un Lēna viņa nodarbei bi atvēlējusi visu lielo istubu. Mičis, lai apliecinātu sava mīlestību, reiz nokrāsoja mani koši baltu. Vēl tagad man sirde tāda gaiša.

Kādu dienu Lēnai Mičis pazuda. Kazi kur nogājis, neko neteicis, mājā nav. Ku šo meklēt? Nu kur citur, ja ne pie sava uzticamās draudzenes Annes, jo vīri, pēc dabas slinki, nekur tālu jau neies. Lēna noiet pie Annes, dures ciet! Lēna sit pie loga, neviens iekšā nelaiž. Lēna skatās iekšā un redz, ka Anne gul, bet vai viena – to nevar saskatīt. Ko Lēna? Sit logu laukā un kāp iekšā skatīt kā tur tās lietas i. Ak, vai! Anne gul  viena pate un Miči nav ne acēs redzējusi! Nu vienai iemesls apsavainoties, ka draudzene par viņu tik slikti domā un vēl izsit logu, otrai kauns par sevi un vēl Mičis pazudis. Tad nu āzbāze logu a ķisini un  abas lika vaļā bēdu slīcināšanu  un svinēja izlīkšanu vairāku dienu gaŗumā. Vēlāk jau neviens cits, kā šī atgadījuma vaininieks Mičis, dabūja logu apakaļ iestiklot.

Tā pagāja un aizgāja springādams Lēnas mūžs, bet es vēljoprojām stāvu Zvanītāju dižājā istubā, goda vietā, galda galā. Ja atbrauksi uz Rucavu - Zvanītajiem, tur ari Tevi mīļi sagaidīs, brangi pabaŗos, lustīgi uzdziedās un kas zin, rasi, taisni tu varēsi pret mani atsaremt, piemest pakaļu vai ieslidināt gurnu apaļumus mana klēpī. Jo nekur, nekur pasaulē neiet tā, kā Paurupē, Rucavā iet! Pirms paspē vēl samuldēties, aizbāž tev muti ciet.

Dace, Inga, Māra Tapiņas

17.07.2015. Baltica 2015 „Celiet krēslu, viešņa nāk!”