Rucava Drukāt

Par nosaukumu „Rucava” izcelsmi un nozīmi ir izteiktas vairākas versijas. Par tā senāko formu valodnieki uzskata „Rukiava”, taču šā vārda skaidrojumam, kā norāda vēsturnieks Muntis Auns, īpaša uzmanība nav pievērsta. Pēc Latvijas vēstures institūta valodnieka Ojāra Buša un M. Auna domām, visticamāk ir divas versijas: vārda nozīme ir saistāma vai nu ar miglu (lietuviski – rūkas), vai, vēl ticamāk, ar jēdzienu „aizaugt” (rukt, sarukt).

Dokumentos pirmo reizi Rucavas vārds minēts 1253. gada 5. aprīlī, kad Kursas sadalīšanu starp Kurzemes bīskapiju un Vācu ordeni dokumentēja Kurzemes bīskaps Henrihs (Bichof heinrich von Kurland), arī ordeņa mestra vietnieks Livonijā Sainas Eberhards (Evenhardus de Saine).

 

Duvzares ievērojamākā pils Impilte (Empliten – latīniski, Empilten, Empliten – vāciski) atradās Sventājas kreisajā krastā, apmēram 500 m no upes, kura tolaik neapšaubāmi bija daudz platāka un dziļāka. 1991. gada jūlijā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arheologi un Liepājas Vēstures un mākslas muzeja darbinieki veica vairākus pārbaudes rakumus Rucavas un Ķišķu – Čukānu grantskarjerā, kura atrodas Sventājas upes ielejā, iepretim Impiltes pilskalnam. Pamatojoties uz iegūtajiem atradumiem, var secināt, ka vēlajā dzelzs laikmetā (10 – 12 gs.) iepretim pilskalnam, Sventājas upes pretējā krastā, arī atradusies seno kuršu dzīves vieta, kuras platība apmēram hektārs.

Arheoloģiskie atradumi Leju senkapos (vēlais dzelzs laikmets) Sventājas senlejā dienvidos no Muižas kalna norāda, ka arī šeit bijusi seno kuršu apmetne (netālu no Svētavota) un, domājams, uzskatāma par apdzīvotas vietas „Rutzowe” pirmsākumu. Var izteikt pieņēmumu, ka arī šīs apmetnes iedzīvotāji izmantojuši Sventājas upi par laivu ceļu uz jūru.

13. gs. vidū, sadalot Kursu starp Kurzemes bīskapiju un Livonijas ordeni, divas trešdaļas Duvzares teritorijas, Impilti un Rucavu ieskaitot, nonāk ordeņa pārvaldīšanā. Pēc Durbes kaujas (1260. g.), Impiltes pils atkal kļūst par kuršu atbalsta punktu. Taču visai drīz ordeņa mestrs Verners uzbrūk Impiltei, sīvā kaujā pili ieņem un nodedzina. Impilte ir pieminēta arī Atskaņu hronikā, vēstot par Mēmeles (Klaipēdas) pils (uzcelta 1252. g.) bruņinieku varoņdarbiem.

„Vēl cita pils bij tuvumā, / par kuru tiem bij jādomā. / Par Impilti to pili sauca, / un turienieši sirot trauca / pa Lietuvu, un redzētas / to varzas bij pie Klaipēdas. / No tiem nu brāļiem gainīties, / uz visām pusēm atkauties, / jo bieži un jo dikti nācās, / kad Klaipēdai tie virsū mācās.”
1267. gadā kurši paraksta padošanās līgumu un izbeidz bruņotu pretošanos. Duvzares vārds pēdējo reizi dokumentos minēts 1291. gadā, bet Impiltes piederība vēl mainījās vairākkārt. 1328. gadā tā nonāca Vācu ordeņa pakļautībā, un no šā gada Livonijas dienvidu robeža ir Sventājas upe, tādējādi galīgi nostiprinot Rucavas novada atrašanos Livonijā. Interesanti atzīmēt vēl, ka Impilte līdz ar Palangas novadu Lietuvas sastāvā galīgi nonāca tikai 1435. gadā. Tātad tikai Vītauta valdīšanas laikā Lietuva ieguva izeju pie Baltijas jūras, tiesa visai šaura koridora veidā, kurš ziemeļos robežojas ar Sventājas upi, bet dienvidos ar Vācu ordeņa pārvaldīto Mēmeles apgabalu (Memelgebiet).

Gandrīz visā pastāvēšanas laikā Livonijas ordenis ļoti rūpējās par Livonijas – Prūsijas tirdzniecības un kara ceļa nostiprināšanu un drošību. Šis ceļš no Rīgas cauri Tukumam, Kandavai veda uz Kuldīgu, tad caur Aizputi, Durbi, Grobiņu un Rucavu, tālāk uz Klaipēdu un Prūsiju. Neapšaubāmi, ka šim ceļam bija pozitīva nozīme Rucavas novada ekonomiskajās norisēs, ja akcentējam tirdzniecību. Tas sekmēja arī amatnieku un tirgotāju brīvciema – Paurupes (tagadējais Rucavas centrs) izveidošanos.

Toreizējo Grobiņas apgabalu, kurā ietilpa arī bijušās Duvzares teritorija šaipus Sventājas upei, ordeņa mestrs Gothards Ketlers 1560. gada pavasarī ieķīlāja Prūsijas hercogam. Un tikai 17. gs. Sākumā Gotharda Ketlera jaunākais dēls Vilhelms, apprecēdams Prūsijas hercoga meitu, pūrā ieguva Grobiņas apgabalu un pievienoja to Kurzemes hercogistei. Tātad gandrīz pusgadsimtu Rucavas novads atradās Prūsijas hercogu pārvaldīšanā un aizsardzībā. Nav ne mazāko šaubu par daudzpusīgiem sakariem ar Klaipēdu (Mēmeli) kā Rucavai vistuvāko Prūsijas hercogistes pilsētu. Šis apstāklis sekmēja vācu tautības amatnieku un tirgotāju ierašanos Paurupes brīvciemā un vācu draudzes nodibināšanos, par kuru ir minēts „Kurzemes baznīcu vēsturē”.

Liela loma šajos procesos bija arī jau pieminētajam Livonijas – Prūsijas tirdzniecības un kara ceļam Rucavas novada vēsturē vēl vairākus gadsimtus.

Pēc Kurzemes atkalapvienošanās, Grobiņas apgabalu pārveidoja par apriķi un sadalīja iecirkņos. Katra apriņķa teritorijā zināma daļa bija t.s. domēnes – hercoga rīcībā esošais nekustamais īpašums, no kura apsaimniekošanas un citiem ienākumiem hercigs sedzis valsts un galma izdevumus. Grobiņas apriņķī domēņu kopplatība bija līdz 40 % no visas teritorijas.

Par šādu hercoga kroņa muižu kļuva arī Rucava, kas 17. gs. sākumā jau bija ievērojama apdzīvota vieta pēc tā laika mērogiem. Tas redzams arī 1607. gadā Amsterdamā izdotajā ģeogrāfisko karšu atlanta kartē „ Livonia, sive Liefland”. Hercoga muižās zemnieku stāvoklis bija labāks nekā muižniekiem piederošajās. Māju saimniekus aizsargāja hercoga īpašumu pārvalde, bez kuras piekrišanas tos nedrīkstēja izlikt no mājām. Hercoga izdotos noteikumus it stingri ievēroja. Par to liecina fakts, ka 1645. g. 18. novembrī Jelgavā tiesāja Rucavas muižas bijušo junkuru par savu pilnvaru pārsniegšanu. Jānorāda, ka hercogs Jēkabs bija speciāli aizliedzis aplikt Rucavas zemniekus ar nodevām galma vajadzībām. Zemniekiem noteiktās klaušas un nodevas bija ierakstītas t.s. „vaku reģistrā”, un to izpildei sekoja arī zemnieku pārstāvji – vakas vecākie. „Ļoti svarīgu vietu ieņēma iecirkņa vai vakas vecākie, t.i., vecie zemnieki, kas pazina apgabala ierašas, likumus, visus saimniekus, viņu saimniecisko stāvokli, robežas.”
Pamatojoties uz J. Juškēviča grāmatas „Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē” (1931. g.) datiem, var droši apgalvot, ka tieši hercoga Jēkaba valdīšanas gados Rucava un tās apkārtne ir piedzīvojusi savu pirmo lielāko uzplaukumu. Aug arī Paurupes brīvciems, kurā ir mežniecība un krogi, dzīvo tirgotāji un amatnieki.

Jāpiemin arī Papes mazosta, kas toreizējai kuģniecībai bija pilnīgi piemērota un pietiekama. Kurzemes piekrastes mazostu pirmsākumi meklējami jau hercoga Fridricha laikos (1587 – 1642), bet turpinājums – hercoga Jēkaba laikā. „Ostas ar visām to labierīcībām pārzināja hercoga jūrmalas pārziņi (Strandvogt) ar saviem apjātniekiem (Strandreuter).” Bez tam šie pārziņi atbildēja par sava iecirkņa civiliedzīvotāju jurisdikciju, dzintara savākšanu. „Svešu kuģu ierašanos Kurzemes ūdeņos novēroja jūrmalas pārziņi un šim nolūkam augstos kalnos gar jūramalau uzcēla novērošanas būdiņas.” Izskan pieņēmums, ka pat vairākas šādas būdiņas bija arī posmā starp Nidu un Jūrmalciemu.

Jūrmalas pārziņu amatu Kurzemes hercogistē nodobināja 16. gs. beigās un tas pastāvēja līdz 18. gs. vidum, pēc dažiem avotiem – pat vēl vēlāk. Sventājas iecirkņa pārziņa pienākumos, kā norādīts „Kurzemes baznīcu vēsturē”, bija arī Polijas – Lietuvas robežas inspicēšana. Interesanti, ka 18. gs. Nidas un Papes ciemiem bija tiesības tāpat kā Sventājai „ar četrām lielām laivām (šūtes, schuiten – vāciski) vest zivis uz Dancigu un atpakaļbraucienā ņemt no turienes līdzi citas preces.”

Pēc Prūsijas hercoga revīzijas komisijas ziņojuma (1581. g.) Papes ciemā strādājuši laivu un kuģu būvētāji Vabole (Wabel), Meisens un Pumpe.

Rucavas nozīmīgumu pastiprināja arī Jelgavas – Klaipēdas lielceļš jeb pasta ceļš, kurš, sasniedzot Skrundu, tālāk virzījās caur Priekuli, Bārtu, Rucavu, Sventāju un Palangu. Ceļu kvalitāte atsevišķos posmos bija visai atšķirīga: 6-7 jūdžu attālumu no Rucavas līdz Sventājai varēja veikt vienā dienā, turpretī posmā Bārtava – Rucava ne vairāk kā 3-3,5 jūdzes dienā (viena jūdze ir 7,5 km). Rucavas novadu šķērsojis arī ceļš uz Liepāju un tālāk uz Skrundu, taču tas no Sventājas virzījies uz Papi un tālāk uz Bernātiem.

Hercoga Jēkaba laikā Rucavā, Paurupes ciemu ieskaitot, darbojusies vadmalas austuve un veltuve, linu austuve, salpetra vārītava, krāsotava, dzintara virpotava, dažos avotos ir arī norādes, ka darbojusies arī zvanu lietuve un šauteņu darbnīca.

Rucavas vadmalas austuve (pavisam hercogistē bija 10) darbojās apmēram no 1661. g. līdz 18. gs. „Tur izgatavoja vadmalu, kā arī cimdus un drēbes no aitu un kazu vilnas. Tad tos veda uz Lietuvu un Poliju. Austuvei bija liela nozīme visā apgabalā. Tur auda, piemēram, holandiešu meistaru uzraudzībā tā sauktos flāmšu audumus, lai ar tiem atvietotu no Flāmijas (Holandes) ievestās flāmšu drānas, kā arī tā sauktās airišu drānas ( no pirsētas ārā, franču Flāmija). Lielākā daļa no tur strādājošiem latviešu audējiem pēc austuves izbeigšanās visu šo audumu tehniku un rakstus pārnesa uz savām mājām, un vēl 1920 – 1930 gados viņu pēcnācēji auž pēc tā laika „plāmšu” auduma parauga.”

Rucavas salpetra vārītavai, tāpat kā citām, bija svarīga loma stikla un šaujamā pulvera ražošanā. Bez tam salpetris bija dārga eksportprece un deva labus ienākumus hercoga kasei. „Krāsotavās ne tikai krāsoja audumus, bet arī izgatavoja visādas krāsas, gan pulverveida, gan eļļas krāsas veidā.”

Veltuves darbības laiks apmēram sakrīt ar austuves darbības periodu. Tās produkciju – tūbu izmantoja segu, zābaku, sedlu, cepuru ražošanā, kā arī citām vajadzībām.

Par Paurupes linu austuvi ir zināms, ka tā strādāja līdz pat 18. gs. nogalei. Vai tā bija pēc hercoga noteikumiem „lielā” (gadā jāsaražo ap 2000 olekšu), vai „mazā” (1000 olekšu gadā, apmēram 600 m) lina auduma, tas vēl nav zināms.

Rucavā un Nīcā vairākās vietās pastāvēja arī dzintara virpotavas, bet tā kā hercogam piederēja dzintara regālija, tad neviens dzintara atradumus nevarēja paturēt sev. Viss bija jānodod, t.i. krasta jātniekam un tālāk hercoga piekrastes pārzinim, kurš visus krājumus nodeva darbnīcām. Senās dzintara apstrādes tradīcijas vairākās paaudzēs piekopa Zvīnaiņu dzimta Rucavas pagasta Papes ciemā. Pēdējā šo amatu pārņēma 1851. gadā dzimusī Margrieta Zvīnaine, prec. Trumpika. Pēc vīra nāves 1916. gadā viņas galvenais iztikas avots bija pašas darināto dzintara rotu pārdošana rucavniekiem. Margrieta Trumpika mira 1933. g., vecuma nespēka dēļ pēdējos mūža gadus viņa savu amatu vairs nepiekopa.

Saskaņā ar hercoga izdoto „domēņu rulli”, visos ar mežiem bagātākajos domēņu iecirkņos ierīkoja darvas cepļus, kuros ārzemju meistari apmācīja latviešus jaunā amatā – par darvdeģiem. Par darvdeģi izraudzīja kādu noteiktu saimnieku, t.s., vienzirdznieku. Šo saimnieku ar visu saimi pārvietoja uz jaunu vietu meža vidū un uzdeva dedzināt ogles un darvu ne mazāk par 5000 litriem gadā (pēc citiem datiem 3036 litrus). Domājams, ka mežiem bagātajā Rucavā  bija vairāki darvas cepļi. Ražotnes darbojās līdz 18. gs. sākumam vai pat ievērojami ilgāk.

Rucavas muižas laukos pielietoja arī apūdeņošanu, pievadot ar grāvju un dambju sistēmu palīdzību Sventājas upes ūdeņus tuvējiem laukiem. Vēl šodien ir saglabājušies t.s. „zviedru dambju” fragmenti netālu no Muižas kalna.

Muižās audzēja Merinosu šķirnes aitas, no kurām iegūto vilnu pārstrādāšanai nogādāja Baldones austuvē. Domājams, ka Rucavas austuve nebija piemērota augstvērtīgas vilnas pārstrādāšanai. 1669. gadā Rucavas muižā cēla jaunas ēkas, pārbūvēja vecās.

Papes ezers un tā apkaime bija galvenā piekūnu ķeršanas vieta, jo īpaši hercoga Jēkaba dēla, izšķērdīgā un izpriecu kārā Fridricha Kazimira laikā. Tur īsā laikā noķēra vairāk kā 40 piekūnus, no kuriem lielāko daļu aizsūtīja Vācijas radiniekiem.”

Gandrīz 150 gadus Kurzemes hercogiste atradās starp diviem dzirnakmeņiem – Poliju un Zviedriju. Militārā ziņā hercogiste bija ļoti vāja uz sauszemes, un nelīdzēja pat hercoga Jēkaba noslēgtie neitralitātes līgumi ar abām valstīm. Atsākoties kara darbībai starp šīm valstīm, zviedri iebruka hercogistē un 1658. gadā Jelgavā saņēma gūstā hercogu Jēkabu ar ģimeni.

Zviedru karaspēks Kurzemē rīkojās varmācīgi un izsauca tautas dusmas. Poļu un Brandenburgas kūrfirsta karapulku atbalstīti, kurzemnieki padzina zviedrus gandrīz no visas Kurzemes. Taču ir zināms, ka vēlākajos gados zviedru karaspēks tomēr ir nonācis līdz Rucavai, lai dotos tālāk uz Lietuvu un Prūsiju.

Rucavas pagastā ir vietas, kurām tautas atmiņā ir saglabājies nosaukums „zviedru kapi”. Vienā no tām tagad rokot granti. 70. gadu sākumā ir atrasti cilvēku kauli un dažas zviedru monētas, viena ar gadskaitli „1699”. Nav noliedzama varbūtība, ka šajās vietās apbedīti kādi no slimības vai pārgājiena grūtībām mirušie zviedru karavīri.

Par rucavnieku kalpošanu hercoga bruņotajos spēkos liecina fakts, ka laikā no 1670. līdz 1672. gadam hercogs Jēkabs atļāvis savam vecākajam dēlam sastādīt Kurzemē holandiešu dienestam trīs pulkus: jātnieku, dragūnu un kājinieku. Zināmu daļu no šo pulku personāla sastāva formēja Rucavas un Nīcas iecirkņos.

Hercoga Jēkaba pēcteču valdīšanas laikā līdz pat 1795. gadam, kad hercogisti pievienoja Krievijai, kā politiskajās, tā ekonomiskajās norisēs raksturīgi gan kāpumi, gan kritumi. Tā tas noritēja visā hercogistē, tā tas bija arī Rucavas novadā. Zināms saimnieciskās dzīves uzplaukums vērojams periodā no 19. gs. vidus līdz 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam (līdz pirmajam pasaules karam). Savukārt laika posmā no 1920. līdz 1940. gadam saimniecisko un sabiedrisko darbību sekmēja patērētāju kooperatīva „Pašpalīdzība” (dibināts 1920.g.) un vēl 16 biedrību un organizāciju darbība.

Liela nozīme pasažieru un kravas pārvadāšanā bija Liepājas – Rucavas (Paurupes) šaursliežu (600 mm) dzelzceļam, jo īpaši pēc tā pārbūves 30-to gadu sākumā (700 mm) un ritošā sastāva modernizācijas. Vācijas okupācijas iestādes dzelzceļu izbūvēja Pirmā pasaules kara gados, lai nodrošinātu Bārtas un Rucavas mežu kokmateriālu ērtu pārvešanu uz Vāciju. Pēc kara dzelzceļa līniju sāk izmantot pasažieru pārvadāšanai uz Liepāju. Līnija beidza pastāvēt pēc Otrā pasaules kara.

Pirmo skolu Paurupes ciemā (tagadējais Rucavas centrs) ap 1820. gadu dibināja kāds vācu kurpnieks Krēgers. Viņa aizsākto darbu turpināja dēls. Abi šo skolu sauca par elementārskolu. Par pirmo profesionālo skolotāju Rucavas pagastā tiek uzskatīts ērģelnieks un skolotājs Kristofers Šēnbergs, kurš Rucavā dibināja savu privāto draudzes skolu. No 1875. līdz 1889. gadam tā darbojās kā proģimnāzija. Sākumā Kristapa Šēnberga, vēlāk viņa dēla Kārļa vadībā. Skolas pamazām tika veidotas arī citos pagasta ciemos – 1854. gadā Ģeistautu skola, 1881. gadā Miemju skola, 1894. gadā Papes skola, 1922. gadā Ezera (Sesku) skola, 1919. gadā Nidas skola, Rucavas Upmaļu pamatskola, Butiņģes un Sudragu skola (tagadējās Lietuvas un Dunikas teritorijā). Pēc Rucavas pagasta teritorijas samazināšanas 1921. gadā izmainījās arī skolu tīkls.1930. gadā pagastā darbojas viena sešgadīgā Paurupes pamatskola, sešas pirmās pakāpes pamatskolas, viena minoritātes vācu skola. 1932. gadā Rucavas – Paurupes skolu savā pārziņā pārņēma Izglītības ministrija. Toreizējais izglītības ministrs L. Adamovičs 1934. g. 17. jūnijā ielika pamatakmeni jaunās skolas būvē.

 

Skola tika uzcelta un iesvētīta 1938. g. 13. novembrī. Šī skola ir vienīgā, kas darbojas pagastā vēl šodien. Mazās skoliņas viena pēc otras tika slēgtas 60 – 70 gados. Ciemos vairs bērniem nebija iespējams iegūt pamatizglītību, līdz skolai jāmēro lieli attālumi – arī šis bija viens no iemesliem, kādēļ daudzi iedzīvotāji pametuši attālākos ciemus.