×

LABA PIEREDZE, BRĪNIŠĶĪGAS IZJŪTAS!

Datums: 10.10.2019


 

                Gribu pastāstīt, kāds labums ir biedrībām, tām esot kā biedriem lielākās organizācijās. Tradīciju namu „Zvanītāji”, tā iespējas, pakalpojumu piedāvājumu tūristiem un citiem interesentiem, ir pamanījušas un novērtējušas tādas institūcijas, kā Kurzemes plānošanas reģions un „Lauku ceļotājs”.

Kurzemes plānošanas reģions ir izstrādājis tūrisma maršrutu „Baltu ceļš”, iekļāvis sadaļā „Kurši” tādus objektus kā Dunikas purva laipas, Papes zirgus un tradīciju namu „Zvanītāji”, organizējis semināru – tikšanās sēriju  dažādās šī ceļa pieturvietās, sniedzot vērtīgas zināšanas par seno kuršu mantojumu un iepazīstinot ar konkrētiem objektiem. Nu arī klajā nākusi karte „Baltu ceļš” ( kurši/ zemgaļi / sēļi ) un buklets „ Baltu ceļš” („ kurši” – ar objektiem Latvijā un Lietuvā), kas pieejami tūristiem kā Lietuvā, tā Latvijā.

„Lauku ceļotājs”  savukārt izstrādāja savulaik zīmi „Latviskais mantojums”, un „Zvanītāji” bija vieni no pirmajiem ( pirmajā  reizē zīmi piešķīra 12 objektiem) šīs zīmes ieguvējiem 3 nominācijās – „latviska māja”, „vietējie tradicionālie ēdieni”, „vietējās tradīcijas”. Līdz ar to „Zvanītāji” ir objekts lauku tūrisma maršrutos. „Lauku ceļotājs” kopā ar Vidzemes augstskolu un Igaunijas partneriem šobrīd  īsteno ES projektu „Livonijas kulinārais ceļš”. Šī projekta ietvaros ir izstrādāts tūrisma maršruts „Livonijas kulinārais ceļš” ( viens no objektiem ir arī „Zvanītāji”), tā ir lieliska iespēja piedalīties viduslaiku ēdienu gatavošanas meistarklasēs, kā arī  piedalīties 3 dienu ekskursijā pa šī maršruta vietām  ( pagājušā gadā bija viena ekskursija pa Iaguniju, šogad divas pa Igauniju un Latviju, līdzmaksājums personai EUR 40).

Nedaudz dalīšos gūtajā pieredzē pēdējā ekskursijā. Tartū paviesojāmies nesen atjaunotajā Tartu tirgus ēkā, kur plašā sortimentā tiek piedāvāti kvalitatīvi un svaigi vietējie produkti no Dienvidigaunijas, iepazinām nesen tirgus paviljonā atklāto  zemnieku  tirdziņu. Pabijām divās kazu saimniecībās, kurās arī gatavo kazu sieru un tūristiem piedāvā savas produkcijas degustāciju. Baudījām igauņu vietējos vīnus  ALATSKIVI muižas vēsturiskajā leduspagrabā, latviešu vīnus vīna darītavā MATILDE Valmieras pusē, piedzīvojām izzinošu un vērtīgu ekskursiju un degustējām alu  VALMIERMUIŽAS  alus darītavā, cepām raušus un iepazinām graudaugus un latvju zīmes, cienājāmies ar pašceptajiem raušiem un tēju  lauku sētā „MAIZES MĀJA”. Pusdienojām mājīgos restorānos. Igaunijas restorānā UMB ROHT Tartu baudījām veģetāru ēdienu no pašmāju produktiem, Valgā viesnīcas METSIS ( „Rubeņi”) medību zālē labi pagatavotu vistas filejas karbonādi ar rīsiem, bet viesnīcas KĀRĻA MUIŽA restorānā tika priekšā celta store no tuvējā dīķa. Igaunijā nakšņojām motelī WAIDE, Elvas tuvumā, Latvijā – viesnīcā BESTES APARTAMENTI  Valmieras tuvumā.

Katra šī vieta, katrs ēdiens ir ar savu stāstu, īpašām sajūtām. Tomēr savu vislielāko piedzīvojumu, īstu sajūtu buķeti guvu otrās dienas pievakarē piemājas saimniecībā „Vīnkalni”. Var tikai pamācīties no mājas saimniekiem, kas, spītējot grūtībām, Latvijas ekonomiskās situācijas svaidīti, bijuši gan biznesa augstumos, gan kritumos, bijuši spiesti piepelnīties  ārzemēs, bet nu iekopuši savu lauku stūrīti, saveduši kārtībā senu koka ēku dzīvošanai un biezu akmens mūru saimniecības ēku, kurai jumta vietā gan pagaidām plastikāta pārsegums. Ēkas vienā galā garš galds, bet otrā saimnieka savāktie un kārtībā savestie vecu laiku priekšmeti  un ķēķis. Saimnieci savulaik ceļš aizvedis uz Itāliju, kur jūtoties kā mājās un kur apguvusi picu cepšanas māku. Tad nu interesentiem piedāvā picu cepšanas meistarklases, dažādas ballītes. Tālavas senatnes un Livonijas laika virtuves iespaidā radusies ideja par „Tālivalža mielastu Beverīnā”. Sākumā nesteidzīgi iepazinām plašo telpu, malkodami siltu alu, tad tikām sēdināti pie garā galda, uz kura dega sveces, fonā skanēja „Iļģu” mūzikas ieraksti, galdā māla traukos tika likta sakņu piena zupa, otrajā – smaržīgās garšvielās sautēta teļa gaļa ar grūbām un siltiem biešu salātiem, saldajā „ambrozijs” jeb Dievu ēdiens, ko mēs pazīstam kā rupjmaizes kārtojumu – kārtām apcepta, berzta rupjmaize, pārslacīta ar sulu, pāri putu krējums, gar malām rieksti un ogas. Jau ilgu laiku šajās kopīgajās maltītēs ar igauņiem ( kuri arī piedalījās šajā braucienā)meklēju brīdi, kad kopīgi varētu nodziedāt kurzemnieku stipro galda dziesmu „Kālabadi galdiņam”, un nu piepeši kļuva skaidrs, ka tieši šis kopīgais noslēguma mielasts ir īstais brīdis.  Ņēmu vārdu, stāstīju par to, ka Rucavā apgūstu Rucavas bagāto mantojumu, bet ka īstenībā esmu smilteniete, un vecāmāte nākusi no Trikātas, tātad iespējamība, ka no Tālivalža ļaužu pēctečiem. Ka savulaik burtiski „apēdu” grāmatu – triloģiju  „Zīmogs sarkanā vaskā”, un, ka mani dziļi aizskāra Tālivalža runa Laika vīram, kurā viņš, zinot cik bezcerīga ir pretošanās iebrucējiem , liek  zintniekam visu mantu izliet kā ūdeni no mucas, bet īstenībā atdot savas zintis tiem, kuri tās ņem pretim – pasakas – stāstītājiem, dziesmas – dziedātājiem. Un tad man likās, ka tā nav nejaušība – ka varbūt tajos senlaikos kāds ar šīm dziesmām ir aizgājis līdz Rucavas mežiem, un ka varbūt tieši tādēļ es šodien esmu Rucavā, lai, tā kā Barontēvs, vākdams vienkopus Latvju Dainās sen pazaudētās tautasdziesmas, lai es  tās mācītos pati un mācītu citiem. Tulkoju dziesmas tekstu igauņiem un visi kopā dziedājām. Un tad tajā sveču gaismā dziedot, mums visiem radās tā sajūta – jā, mēs esam Tālivalža ļaudis, visi vienā lielā kopībā un vienotībā. Ir vērts to visu piedzīvot!

Sandra Aigare



LABA PIEREDZE, BRĪNIŠĶĪGAS IZJŪTAS!